Reportāža no Daugavas ekspedīcijas 12. dienas
Publisko un privāto partnerattiecību biedrība “Zied zeme” sadarbībā ar vietējās rīcības grupām no 21 pašvaldības un biedrību ”Ūdensmalu attīstībai” 23. jūlijā uzsāka ekspedīciju pa Daugavu. Mērķis bija izveidot līdz šim nebijušu upes ūdenstūrisma maršrutu un izpētīt, cik droši un ērti ir doties ceļojumā ar kādu peldlīdzekli – laivu, plostu utml. – pa Daugavu visā tās garumā – no Baltkrievijas robežas līdz pat Mangaļsalai. Arī mums, Ķekavas pašvaldības un TIC pārstāvjiem, bija dota iespēja pievienoties šai ekspedīcijai un veikt kādu ceļa posmu vienas dienas garumā.
Pirātu jeb rūķīšu plosts un tā apkalpe
Labrīt! Esam gatavi ekspedīcijai: Gita Reingarte no pašvaldības un mēs ar Jāni Bērziņu no TKCa. Laiks, kā jau allaž šovasar, gluži kā radīts braucienam pa upi – saule svilina kā uzkarsusi cepešpanna, un debesīs – neviena mākonīša. Lietusmēteli? Phe, priekš kam tad tik jaukā laikā to!
Daugavas ekspedīcijas dalībnieku trīs plosti patlaban piestājuši Ogrē un tiekas ar pilsētas mēru Egilu Helmani un uzņēmējiem. Spriež, kā varētu Daugavu padarīt vairāk pieejamu laivotājiem. Tad mūs, jaunpienācējus, “pieraksta” viena plosta komandā. Šķiet, ka esam trāpījuši uz īsto: tas ir pirātu plosts, par ko liecina melns karogs ar biedējošu uzrakstu “Caribean sea pirates. Dead mens chest” un trīs braši vīri. Tie ir: plosta īpašnieks Normunds Raubiška, bijušais celtnieks un maiznieks, biedrības “Aktīvās atpūtas centrs jauniešiem” valdes priekšsēdētājs, Lielvārdes deju kolektīva “Lāčplēsis” dalībnieks un kas tik vēl ne, stūrmanis (vai kapteinis?) Ivars Dubra ar bārdu – zivju inspektors un biedrības “Mēs zivīm” valdes priekšsēdētājs, līdzdarbojies filmas “Nameja gredzens” uzņemšanā, kā arī bocmanis Dzintars Virsis – pēc profesijas elektriķis, arī tās aktīvās jauniešu biedrības biedrs. Pats plosts arī tāds ievērojams: esot piedalījušies slavenajā festivālā “Ezera skaņas”. Pēc jautājuma, kurš tad īsti no viņiem ir kapteinis, apkalpes vidū rodas nelielas domstarpības; it īpaši, kad mēs ar Gitu piedāvājamies uz šo vienu dienu ķļūt par kuģa (plosta?) puikām jeb jungām. Saņēmušas brīdinājumu par to, ka jungām esot jāpilda pilnīgi visas kapteiņa pavēles, samierināmies ar pasažieru statusu. Žēl, ka bocmaņa amats jau aizņemts, jo, kā apgalvo Dzintars, tas esot vislabākais – neesot nedz jāstūrē, nedz meitenes jākomandē.
Apkalpe steidz skaidrot, ka viņu plosts šajā projektā piederot pie brīvprātīgo sektora, ka paši šo peldlīdzekli uzbūvējuši (“Ģribējām pierādīt, ka vienkāršu plostu uzbūvēt praktiski var jebkurš parasts cilvēks, tā nav nekāda Ķīnas ābece!”) un ka kuģo pa Daugavu jau divpadsmito (?) dienu. Blakus pozitīvām emocijām par neatkārtojamiem dabasskatiem likteņupes krastos (“O, kāda mēnesnīca! Kādi meži! Un, krūmiņos ejot, sastapām veselas 5 stirnas!...”) un viesmīlīgajiem ceļā sastaptajiem cilvēkiem viesu namos un kempingos ieskanas arī kāda minorīga nots. Jo divas nedēļas kuģot pa upi, pa Daugavas dziļumiem un seklumiem – tas nozīmē to, ka jārēķinās ar zināmām neērtībām. Nu, kaut vai ne visai labs naktsmiegs: jo nācies nakšņot arī tepat uz plosta, un tad “… tu vienā brīdī pamosties, un nevari saprast, kāpēc tava gulta šūpojas!” Vai tā vispār var izgulēties? Protams, ka nevar, “…bet iedzer no rīta kafiju, un kuģo tālāk!”) Tāpat arī - neregulāras ēdienreizes. Tā rīta brokastis mūsu pirāti ieturēja tik ap pusdienlaiku atpakaļceļā no “Lukoil”, kur plosti bija piestājuši, lai papildinātu benzīna krājumus.
Kad iebraucam Ogrē, lai pavērotu šīs Daugavas pietekas krastus, izrādās, ka šajā upē tilti ir visai zemi. Pirātu plostam steigšus jānolaiž karogu masti un telts jumts zemāk. Taču arī tādā mazā teltītē te ir gluži omulīgi, un mūsu plosts steigšus top pārdēvēts par “rūķīšu plostu”. Tas (uzparikte, ne jau nosaukums) vēlāk, jau Daugmales pusē, lieti noderēja arī tādā ziņā, ka deva iespēju plosta pasažieriem un apkalpei pasargāties no lietus un vēja.
Par stāstiem, zalkti u. c. uz klāja
Jā, bet kāpēc plostam vajadzīgs benzīns? Izrādās, visi trīs Daugavas ekspedīcijas plosti peld uz priekšu ar motora palīdzību. Vismaz manā izpratnē šis ūdens transportlīdzeklis līdz šim saistījies tikai ar airiem, airētājiem un stūrmani kā plosta virzītājspēkiem. Bet ko nu tur brīnīties – tehnoloģijas attīstās, tik agrākos laikos plostus darināja pavisam vienkārši - sasienot kopā plikus baļķus. Tāds autentiskums Daugavas ekspedīciju ievilktu krietni ilgākā ceļojumā, jo pavisam jāpieveic aptuveni 350 kilometri. Tagad plosti uztupināti uz drošiem pontoniem un spēj panest krietni lielas kravas svaru (cik tur īsti tonnas bija?). Taujāti par iespējamo cilvēku skaitu uz klāja, dzirdam skaitli 15. Bet, ņemot vērā, ka mūsdienu cilvēks bez prāva mantu maisa nekāps nekādā peldlīdzeklī pat uz vienu dienu, tad optimālais skaits tā kā būtu 10. Interesanti, kāpēc uz plosta klāja atrodas gumijas laiva? Vai tās funkcija ir cilvēku glābšana vai bocmaņa zvilnis? Atļauts minēt trīsreiz: ja cilvēku skaits uz klāja sasniedz maksimālo ciparu, tad laivā iekrauj mantas un to piesien pakaļgalā, tādējādi atslogojot plostu.
Apkalpe uz pirātu plosta nav konstants lielums. Tā, piemēram, bocmanis kādu laiku bijis kapteinis uz otra – t. s. zaļā plosta, kur tobrīd vairums bijušas vājā dzimuma pārstāves. Tas galīgi neesot bijis viegli, jo sievietes pārāk ātri mainot viedokli, turklāt vēl mēdzot uzprasīties uz komplimentiem. Arī uz pirātu plosta klāja šo divu nedēļu laikā pabijuši daudzi, kas pievienojās ekspedīcijai uz neilgu laiku. Bet vienā brīdī nez no kurienes pat uzradies zalktis!
Tomēr ir jau arī no sievietēm savs labums, jo viņas ir samērā uzmanīgas klausītājas. Tā nu visas dienas garumā dzirdam gan kaudzi anekdošu, gan aizraujošus stāstus par vecpuišu ballītēm, par piedzīvojumiem ar jaunsargiem, par Vedzes upes tīrīšanu Ērgļos, par Aveniņu un Paegļu dzimtām Lielvārdē un par Lāčplēša senčiem, kuru saknes iestiepjas mūsdienās, gan arī tīri praktiskus padomus par to, kā bez asarām sarīvēt mārrutkus un kāpēc maizes iejavai jālej virsū karsts, nevis auksts ūdens.
Kad gana jūsmots par skaistajiem skatiem uz, gar, virs, ap Daugavu, vēders prasa savu tiesu. Ja būtu izejmateriāls, varētu pieteikties vismaz koka (kuģa pavārs) pienākumiem! Rādās gan, ka te nu mūsu pirāti jau agrāk atraduši risinājumu, jo uz plosta atrodas ne tikai mangalis un malka, bet arī čuguna katls ar sautējumu. Tomēr pasažieri jau arī nav pliku roku ņemami: mugursomās sastūķēti diezgan ievērojami sviestmaižu, tomātu un gurķu krājumi. Bet kā ar dzeramo? Pirāti skaidro, ka pēc priekšrakstiem cilvēkam karstā laikā dienā jāizdzer 3 l šķidruma. Tik nav teikts, kāda veida. Tāpēc no visiem šie izvēlējušies vāju alu, nevis rumu, kā pienāktos īstiem jūras laupītājiem.
Par senatnes smaržu un ūdens romantiku
Daugavas ekspedīcijas 12. dienā mums pa ceļam ir trīs pieturas (neskaitot “Lukoil”): 1. Jau minētā Ogre, J. Alunāna iela, 2. Sv. Meinarda sala un 3. Nāves sala. Otrajā mūs sagaida Ikšķiles uzņēmēju un ekspertu delegācija, kas ierodas ar slaveno vikingu kuģi “Üxküll”. Visus cienā ar Welcome drink – gardu saldējumu, kuru gatavo ikšķilnieki. Savukārt Kaspars Špēlis no Kultūras mantojuma centra “Tīnūžu muiža”, kur, kā zināms, simtgadīgā klētī izvietota latviešu strēlniekiem veltīta ekspozīcija, stāsta par Sv. Meinarda salas un tuvākās apkārtnes vēsturi. Sensenos laikos Daugava plūda pa citu gultni, un te bija sauszeme. Pirmā pasaules kara laikā, kad Doles sala bija īsta sala, nevis pussala kā mūsdienās, savukārt Nāves sala bija nevis sala, bet pussala, vienā Daugavas pusē ierakumos sēdēja vācieši, bet otrā – krievi un latvieši. Tāpēc šajā apkārtnē atrasts tik daudz senu lietu, un dažas no tām – senu krama gabalu, vēsturisku saktu, karavīra cepures kokardi, daļu no strēlnieka pīpes u. c . vēsturiskas lietiņas – Kaspars paņēmis līdzi, lai Daugavas ekspedīcijas dalībnieki varētu tās aptaustīt un sajust senatnes smaržu. Izdevās!
Pietura Nāves salā laika ziņā sanāk mazliet īsāka, nekā domāts. Galvenokārt tāpēc, ka skaidri redzamas laikapstākļu izmaiņas: tuvojas pamatīgs lietus gāziens. Varbūt arī meteorologu solītais pērkons. Līdz Nāves salas kaujām veltītajam piemineklim, kas celts pēc Eižena Laubes veidotā projekta, gan aizejam. Tomēr garš stāstījums par šeit notikušo Pirmā pasaules kara laikā neiznāk, jo steigšus jāmeklē patvērums no lietus un vēja. Šķiet arī, ka Nāves sala vairs nav tik nošķirta no pārējās pasaules kā, piemēram, tas bija pirms diviem gadiem, 2016. gada septembrī. Toreiz Ķekavas novada pašvaldība rīkoja pasākumu ciklu “Latviešu strēlnieki Nāves salā”, kas bija veltīts simtgadei kopš ķīmisko ieroču izmantošanas Rīgas frontē Pirmā Pasaules kara laikā. Nāves salu apmeklējot, te nebija manāmas cilvēku darbības pēdas. Šoreiz ne vien pa ceļam redzam izmētātus papīrus, bet arī sastopam piknikotājus un rodas pat pamatotas aizdomas, vai tikai ugunskuram viņi nav izmantojuši kādu no Nāves salas zemnīcas baļķiem.
Kad lietusgāze veiksmīgi garām, Daugavas ekspedīcija var doties tālāk. Seko gleznains ceļa posms gar Daugavas krastiem Ikšķiles un Salaspils novadā. Mūs apbrīno vairāki ūdens motociklu vadītāji, un pirātu plostu it īpaši – kāda pasažiere, maza meitenīte, kurai par godu Normunds atkal uzliek savu cepuri un ņem rokā līko dunci. Savukārt mēs tēlojam pirātu gūstekņus. Skats ar jūras (upes?) laupītājiem Daugavas viļņos bērnu ir tik spēcīgi ietekmējis, ka viņa atsakās pat no piedāvātajiem čipšiem.
Tā nemanot esam nokļuvuši Salaspils novadā, kur visi trīs plosti pietauvojas Daugavas piekrastē netālu no Ako pieminekļa. “Ūdenim ir sava, īpaša romantika”, tā sarunā atzīst kāds no ekspedīcijas dalībniekiem, bet nejauši blakus iegadījies ūdensmotocikla vadītājs piebilst: “Ūdens prasa, lai kaut ko darītu. Tas nav tā kā automašīnā – iesēdies tik un brauc, nekas nav jādara. Pie laivas, ūdensmoča vai plosta pašam nagi jāliek klāt. Citādi nevar.”
Tagad vēl jātiek pāri Rīgas HESam. Tas nepavisam nav vienkārši! Viens plosts jādemontē jeb jāizjauc pa daļām, tad tā smagie pontoni jādabū uz vieglās automašīnas piekabes, jānostiprina, jāaizved uz Alejām un jāielaiž Daugavā. Bet pārējie divi plosti, kurus nevar izjaukt, jādabū uz tās pašas piekabes un arī jāaizved līdz vietai, kur tos var ielaist Daugavā. Mani piedāvā aizvest līdz mājām – Ķekavai – automašīnā kopā ar izjaucamā plosta piekabi. Turpceļā ar tik lielu un sarežģītu kravu lieka apstāšanās nav vēlama. Mani nolemj izsēdināt atceļā. Tā nu gūstu iespēju redzēt, kā notiek plosta pontonu ielaišana Daugavā. Autiņš ar piekabi jāprot stūrēt gluži kā dievam, jo piebraukšana pie Daugavas ir šaura un ieslīpa; pamēģiniet piebraukt pie tās bez piekabes ar pontoniem, kur nu vēl ar tiem! Turklāt vēl atpakaļgaitā, citādi jau pontonus Daugavā neiedabūs. Ekspedīcijas vadītājs hidrotehnisko būvju inženieris un ūdenslīdēju darbu speciālists Guntis Zilberts tieši tā – kā dievs – arī brauc. Beigās i pontoni ir Daugavā, i palīgi no dūņām laukā, un var doties pakaļ nākamajam plostam. Un tā – divas reizes. Te nu bija romantika! Smags darbs, turklāt tās dūņas smird kā trakas!
Paldies Ķekavas pašvaldības policijai par palīdzību.
Interesanti, kā viņi tika pāri Ķeguma HESam? Bet tas jau ir cits stāsts.
Diāna Spertāle
_large.jpg)
