PURVA VALDZINĀJUMS
Aizvadītajā sestdienā Ķekavas Tūrisma koordinācijas centrs rīkoja pārgājienu “Purva velo Pēda 2019”. Esam devušies gan velofotoorientēšanās maratonos un veloekspedīcijās, gan braukuši ar laivu, bet ar velosipēdu uz purvu – tāds pasākums notika pirmoreiz. Pieteicās gana daudz interesentu – ap pussimt, to vidū – dažāda vecuma pārstāvji. Visvecākajam dalībniekam bija 68, bet visjaunākajam – tikai gadiņš. Braucēju vidū – vairāki bērni. Protams, vismazākie braucienā devās, sēdēdami bērnu sēdeklītī uz mammas vai tēta velosipēda.
Pirms tam rīkojām fotokonkursu par šo tematiku, un arī paši uzzinājām daudzus nedzirdētus purvu nosaukumus. Vai zinājāt, ka Latvijā ir, piemēram, Kodaja, Aizdumbles, Čirkūnu, Drabiņu, Vīķu un Siksala purvs? Mēs – nē!
Un tagad – pie lietas! Rīta stunda ar zeltu mutē un laika prognozētāji sola saulainu un siltu dienu, tāpēc ūdensnecaurlaidīgas bikses un jakas droši var atstāt mājās. Gumijas zābaki gan var noderēt – purvs paliek purvs. Tad nu spara pilni sēžamies uz riteņiem un dodamies Plakanciema virzienā. TKC vadītājs Jānis Bērziņš uzņem diezgan ašu tempu, un tiem, kas regulāri brauc garas distances, tas nesagādā grūtības. Turpretim t. s. svētdienas braucējiem nācās krietni pasvīst. It īpaši tāpēc, ka lielākā daļa ceļa bija ar grants segumu, un ar velosipēdu ripināties pa akmeņiem, sevišķi tādiem prāvākiem, nav viegli. Tiem, kam šie apstākļi tomēr izrādījās par grūtu, bija paredzēts busiņš grupas aizmugurē, ko prasmīgi vadīja šī purva pārgājiena galvenā rīkotāja Elīna Diskača.
Tomēr, par spīti visam, Smerdūklis sasniegts. Klāt arī komanda no “Dabas zirgiem” – Līga Broduža un pārējie, jo šajā bioloģiskajā saimniecībā mums paredzēta lekcija par ekotūrismu un zupas ēšana. Klāt arī mūsu gide Ilze Ozola kopā Normundu Stivriņu no Ezeru un Purvu izpētes centra jeb EPICentra. Divi izcili purva izpētes speciālisti, abi zinātņu doktori – Ilzei grāds ģeoloģijā, Normundam – zemes zinātnēs. Tad nu aujam kājās gumijas zābakus un brienam iekšā.
Jāatzīstas, no purva man vienmēr bijis bail. Nepiederu pie tiem, kas rudenī allaž ar spainīti padusē nesas dzērvenēs. Vai nu sapņos, vai uz ekrāna redzētie melnie akači (kuros, ak vai, uz mūžu iestiga jaukā Vizmiņa no TV seriāla ”Saplēstā krūze”!) allaž uzdzen drebuli. Protams, arī purvs var būt gan izbrienams, gan neizbrienams. Tomēr vienlaikus purvs kā vieta arī šķiet noslēpumaini interesants un aizraujošs. Kā nu ne – dīvaini smaržo vaivariņi, tepat pa ceļam apskatāma apaļlapu rasene – kukaiņēdājs lakstaugs, īsta mušķērāja. Un tepat aicinoši spīd ne vien dzērvenes, brūklenes, mellenes un zilenes, bet arī melnā vistene, ko nekādā gadījumā nedrīkst sajaukt ar indīgo četrlapu čūskogu vai vilkogu! Un kur nu vēl vairāki labi pazīstami augi: virsis, lācene, kosa, staipeknis, purva cūkause, sūnas...
Ilze stāsta par to, kā radies un veidojies purvs, kā purvus iedala jeb klasificē un kāda tam nozīme visā dabas ekosistēmā. Nebija ne jausmas, ka sīkajām līkajām priedītēm, kas te aug, īstenībā ir gandrīz 100 gadu! Purva skarbie apstākļi gluži vienkārši neļauj tām pieņemties ne garumā, ne platumā. Tāpēc tās izskatās pavisam jauniņas. Bet tas ir mīts.
Klausītājiem pulka jautājumu: kāda atšķirība starp purvu un tīreli? Vai purvu vajag nosusināt vai saudzēt? Cik daudz Latvijā vispār ir purvu? Kā veidojas kūdra? Kur un kā to izmanto?...
Savukārt Normundam līdzi ir īpaša ierīce. Pēc tam, kad to iegremdē purvā un izvelk laukā no tā, atklājas, kādi slāņi atrodas purvā un cik dziļi ir katrs no tiem. Jāpiebilst, ka šis instruments ir gana smags un, lai to izmantotu, ar viena vīra spēku gandrīz vai nepietiek. Taču rezultāts ir apbrīnojams: purva sastāvs redzams kā uz delnas.
Jāpiebilst, ka Smerdūklim ir diezgan liela vieta arī Ķekavas novada vēsturē. Joprojām nav skaidrs, kur atradusies senā Zemgales osta. Pie Daugmales pilskalna? Vai arī citviet? Teikas vēsta, ka tur, kur tagad atrodas šis purvs, esot bijusi arī liela pilsēta un tai garām plūdusi upe, kurā peldējuši lieli kuģi. Varbūt Daugavas gultne senos laikos bijusi šajā, Smerdūkļa apkaimē? Un pieminētā ir zemgaļu senā osta? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vēsturniekiem vēl ļoti daudz ko izzināt un pētīt. Daudz skaidrāks ir tas, ka Pirmā pasaules kara laikā gar fronti no Smerdūkļa līdz Daugavai stiepās nepārtraukti vairāku rindu dzeloņstiepļu žogi – vācieši te bija ierīkojuši savus ierakumus.
Kad esam gana izstaigājušies, paēduši ogas, uzzinājuši daudz ko par purvu, brienam atpakaļ. Viens otrs turpat uz vietas jau izmantojis purva rāvu kosmētiskos nolūkos un izskatās pēc purva velna. Kāpjam atkal zirgos, piedodiet, uz riteņiem, un dodamies uz “Dabas zirgu” mītni. Tur Līga Broduža mums pastāsta par to, kā radusies šī saimniecība, kā paplašinājusies un ko viņi dara ar zirgiem. Pēc tam mūs cienā ar brīnumgardu brīvā dabā uz uguns vārītu zupu.
Beigās vēl dodamies pie pašiem zirgiem. To saimniecībā ir 15, un to vidū – arī poniji un kumeliņi. “Dabas zirgi” ir īpaša vieta. Jo tur lielāku uzmanību pievērš nevis jāšanai ar zirgu, bet gan šī skaistā dzīvnieka psiholoģijas iepazīšanai un māca veidot attiecības ar to. Vai zinājāt, ka zirgu var iemācīt atšķirt krāsas, figūras un pat skaitīt līdz pieci? Protams, tikai ar mīlestību, sirsnību un kaut ko garšīgu, tieši zirgam piemērotu. Mums bija izdevība par to pārliecināties zirgu treneres Irbes ... vadībā.
Un tad – mājupceļš. Dīvaini, bet tas vienmēr šķiet īsāks un vieglāks, nekā turpbraucot. Man, aizmugurē braucot, ir iespēja redzēt, kā atpakaļceļā vienu no visjaunākajiem pārgājiena dalībniekiem pieveic miegs un mazā galviņa ar ķiveri slīgst arvien vairāk uz sāniem... Bet mēs, pārējie, – pieaugušie – minamies dūšīgi, un drīz jau klāt Doles Tautas nams ar TKC.
Bija interesanti! Iespējams, ka nākamgad brauksim atkal. Varbūt tikai uz citu purvu Ķekavas novadā. Vai uz Smerdūkļa otru pusi.
